Arbūzi pierīgas dobē

Skatos uz Miķeli un domāju, ka uz aci nekad nepateiktu, ka darbadienas rītā viņš pulkstens sešos zemē rok zīdkokus. Brīvdienās, atradis pāris ģeniālus cilvēkus Latvijā, kas audzē visādus brīnumus (valrieksti pie Vēsmiņa, godži ogas Buciņu stādaudzēavā, arbūzi Medzē), brauc pēc to labumiem un vasaru vada audzējot arbūzus.

Northern watermelon

Šis mums ir otrais arbūzu gads. Pirmajā nedaudz satrakojāmies, šogad jau viss mierīgāk.

Es, godīgi sakot, pat neatceros, kādā mistiskā kārtā tas viss sākās. Šķiet, pirms pāris gadiem padzirdot, ka Liepājā kāds audzē arbūzus, priekšstats par dārza ražu mainijās—izrādās tām nav jābūt tikai bietēm, kartupeļiem, gurķiem un tomātiem. Būt dārzā var nozīmēt arī te, pie mums Latvijā, audzēt ko tiešām interesantu.


Pirmās arbūzu sēklas

Atceros, kā Miķelis vairākus vakarus bija ieracies internetā un visu informāciju krāja Evernotos. Ar bildēm, linkiem, padomiem un rakstiem kā tikt pie arbūziem Latvijā. Atslēgas vārds bija Medze. Tur kāds vīrs ar sievu ar to ņemās jau gadiem. Pēc īstā telefona tālu nebija jāmeklē, bet nevarējām jau tā vienkarši zvanīt. Well, izrādijās, ka varējām gan. Pāris sarunu, mulsinošu brīžu un jautājumu vēlāk, ziemā pirms pāris gadiem, bijām tikuši pie istām, Latvijā audzētu arbūzu sēklām.

Kā jau teicu, pirmajā gadā mazliet satrakojāmies. Zinot tik to, ka podiņos sēklas jāliek aprilī, laukā jāstāda maija beigās, līdz jāņiem jātur zem agroplēves, bet augusta biegās varot ēst, pievilcīga likās iespēja ēst daudz. Iestādijām dobēs 60+ stādus. Nu vāks. Vasarā bija aptuveni tieši divas nedēļas saules. Pārējas dienas–lietus, pusvētra, lietus, vētra, lietus, pusvētra, lietus, vētra. Augusta beigās mums bija izauguši mazi, mīļi arbuzņiki. Dzelteni, sarkani, saldi, ūdeņaini, sapuvuši, vēl zaļi–no visa pa visam.

Arbūzi

Lai tur vai kā–bijām sajūsmā, ka tas tiešām notiek. Sapratām, ka, ja var izaugt pilnīgi uz dullo (būsim godīgi), tad kas var sanākt, kaut ko patiešām sākot arī saprast!


Otrais piegājiens

Tā atnāca 2013. gada aprīlis. Arbūzi dārzā otrais metiens.

No pērnās ražas rūpīgi bijām atlasijuši un saglabājuši sēklas. Vēl mitras, tikko no galda, salikām uz avīzēm, pāris dienas paturējām, un tad salikām ar norādēm, kas no kāda arbūza (vēls, salds, sarkans, dzeltens) pa kastītēm.

Apriļa beigās, siltās iekštelpās, salikām podiņos. Kopā kādi 12. Lēnām un ar nenormāli lielu prieku tie sāk dīgt. Līdz jūnija sākumam turam mazos iekštelpās un ceram uz siltu vasaru. 1. jūnija, kad garām pavasara salnas, izstādījām ārā dobē. Ne siltumnīcā, bet tieši zem saules, brīvā gaisā. Secība no dienvidu gala–dzeltens, dzeltens, sarkans, dzeltens, sarkans, sarkans, tālāk visādi nezināmi.

Arbūzu stādi 2013

Noturējām zem agroplēves līdz pat mazliet pēc Jāņiem, neņemot vispār nost (pirms gada siltajās dienās mēdzām ņēmt nost). Kad sāka ziedēt ziediņi, atstājām katram stādam tikai 1-2 sievišķos ziedus (ar augli) un nokniebām visus pārējos.

Tiny watermelon

Teiksim kā ir, man dzīvē ir gadījies pirms makšķerēšanas tomēr tārpus palaist brīvībā, tāpēc doma par arbūziņu “nokniebšanu” mani pārāk neiepriecināja, bet Miķelis teica, ka tā vajag. Nu, ja jādara, tad jādara–nav, protams, jāsaka, ka tas oficiāli kļuva par Miķeļa darbiņu. Tad atlikušie 1-2 saņem visas barības vielas, spēku un ūdeni, kas jau tā mūsu īsajā vasarā sanāk pavisam maz. Tāpat arī nokniebām sānu stīgu galus, lai spēks neaiziet stādam ložņājot tālāk. Pie katra stāda ierakām iekšā apgrieztu palstmasas pudeli–mazos ūdens rezervārus. Tos piepilda ar ūdeni, lai labums tiek līdz saknēm, nevis izgaro virspusē. Ārpus tā, pārāk daudz nelaistījām & šogad nedevām arī nekādu papildus mēslojumu (aizpagājušā gadā šad tad darījām nātru vircu).

Arbūza stāds

Kad parādijās pirmie augļi, palikām tiem apakšā mazus dēlīšus, lai mazie arbūzi nesāk bojāties. Augustā uzlikām pāri arī tīklu, lai putni nelien mieloties.

Visām jaunajām zināšanām, protams, klāt nāca šīs vasaras lēnās, brīnišķīgi saulainās dienas.

Un tad tie aug. Strīpains, zaļš, lielāks, mazāks, ātrāk, lēnāk, saulē, ēnā kur nu kurš izdomājis gatavoties. Aug visu vasaru. Ik pa laikam vakaros aplaistam, no rītiem paravējam un uzmanām, lai neveidojas jaunie ziediņi.

Northern watermelon

Augusta pēdējās dienās, pilnām mutēm, noēdāmies, saldus, saules piesildītus arbūzus. Pirmo noņēmām 20. augustā, īsti nezinot, vai būs gatavs. Salds, sarkans, bet ar baltām sēkliņām, kas, ziniet, mūsu gadījumā ir tomēr tikai pus-prieks (nu labi, es muldos, tas bija nenormāls prieks, jo kas tā par sajūtu, agrā rītā, uz lieveņa noēsties saldu, pašaudzētu arbūzu! Labās (tumšās) sēklas nākošajam gadam vēlāk ievācām no pārējiem karavīriem, jo kā izlasījām, gatavu arbūzu var noteikt pēc tā, ka zaļā “nabas saite” ir nokaltusi. Pamēģinājām & tiešām arbūzs bija pavisam gatavs un ļoti salds.

Northern watermelon

Tas tomēr ir pa īstam liels prieks, ka tā var. Un nav jābūt pat dārzniekam, lauksaimnieku, visu lietu pratējam. Sēklas, podiņi un mazliet zeme.

Pēc sēklām un padoma, lūdzu, pie Miķeļa. Ievācām nedaudz ar rezervi.

Dārza apkope, mulča un citas lietas

Kad dārznieku pulciņā sajaucu vārdus un piedāvāju zāli stādīt nevis sēt, tad saņem laipnīgu: “Nu gan tu nolaidi Raini”. Nav, protams, jāskaidro, ka man no sirds nav ne jausmas, ko īsti nozīmē “nolaist Raini”.

2013. gada  11. maijs. Sēžam ar Miķeli pie burkānu dobes. “Miķeli, man tiešām negribas saukt tavu mammu, lai viņa mums pasaka, kuras no šīm nezalēm varētu būt burkāni.” Arī tā mums iet. Rudenī iestādijām burkānus, uz ziemu apsedzām ar agroplēvi, pavasarī atsedzām un, sveikas nezāles.

burkani mikelis

Google translate man audziņu “kale” iztulko kā “lapu kāposts”. Gribetos, gan ticēt, ka mēs tomēr cenšamies izaudzēt ko mazliet pievilcīgāku par parasto kāpostu, bet nu ok. Ņemsim ko dos.

Visādos green for life kale, sauksim to tomēr tā, tiek slavēts kā zaļumu kundziņš, kas savā nutrition tabulā līdzi nēsā neiedomājamus labumus. Kopā ar zīmīti “easy to grow” teicu miķelim, ka šis nu oficiāli būs mūsu jaunais mīļākais zaļums un, sekojot James Wong padomam, ka jāaudzē tikai tas, ko tev garšo ēs – tā nu viņš pie mums tagad aug. Ok, aug vai nikst tas vēl ir jautājums, jo tad, kad tu nezini, tad tu nezini pa īstam. Un pa īstam mums nav ne jausmas, kāpēc viens razbainieks izdomājies zaļot kamēr pārējie nokrāsoties brūnīgajos toņos. Un šobrīd mēs vienkārši izmēģinām visus iespējamos variantus – saulains, ēna, iekštelpa, laukā, daudz ūdens, maz ūdens. Ok, mēs izmēģinām visus iesācēju glābšanas variantus. Tad jau redzēs.

kale

Mani šodienas darbi. Esmu palīgs – nezāļu kaplētājs un zemes rušinātājs. Protams, arī dārza neveiksmju fotografētājs.

Attopamies dārzā, kad jau pienākusi tumsa un tā jau laikam ir vienmēr ar Miķeli, kuram tikai pāris smiltsērkšķīši vēl jāaplaista…

Sēžot zem smiltsērkšķiem un ravējot nezāles, šķiet, ka Dapta teiktu, nu ka, ja ravē nezāles ap koku, tad tiešām laikam vairs nav ko darīt, bet  Miķelis saka, ka tas, lai mulču varam likt.

Man tiek paskaidrots, ka mulča ir koku mizas, kuras nevar nekur tālāk izmantot. Nonākam pie secinājuma, ka tā tomēr ir zelta bedre realizēt pārpalikumus. Paliekam pie domām kā šo pašu principu pārnest savā dārziņā un smukā iepakojumā tās balandes varētu sākt tirgot.

Man tiek izdalīts mazais kaplītis un šķēres. Jāatbrīvo smiltsērkšķi no nezālēm, lai mulča labi var kalpot. Tiek arī norādīts, ka darbs jādara ļoti uzmaīgi, jo smiltsērkšķiet esot ļoti seklas un plakanas saknes, kuras ar nevajadzētu uzšķērst.

kaplēšana

Pirms pamanu, kas jādara, stāvu pie kokiem un saucu miķeli, lai nāk skatīties, cik smuki tie gatavojas ogoties. Pavasarī ļoti labi var pamanīt, kuri dārzā puikas, kuri meitenes. Var arī saprast, kā pagājušajā sezonā veikalā esi piešmaukts un meitenes vietā dabūjis puiku. Te, tāpat kā visur citur, meiteņu kociņi dod odziņas, puiku nodrošina tā notikšanu. Viss ir smuks uz 200.

Sēžu zem kokiem, ravēju nezāles, Miķelis uzrok zemi, es no mulčas taisu “valnīšus”. Tā visiem 7 kociņiem un vienam mazajam eksperimentam.

smiltsērkšķi, elza un odi

Tālāk virzamies pie melleņu krūmiem. Tur viss notiek līdzīgi + tiek apgriezti visi nokaltušie zari. Pagājušajā gada mulča dažiem krūmiņiem pārvērtusies par zemi un tad tā jāatjauno. Vispār jūtos kā pilnīgs palīgs, kurš neko nezina + vēl visu teikto apšauba. Vai tiešām tā, kāpēc šitā, kā tu zini un visi pārējie ‘iedrošinājumi’. Nespēju noticēt, ka Miķelis tomēr te dārzā darbojoties jau divus gadus visu ko ir iemācijies. Par to tāds prieks! Man liekas, ka tas ir tas lēnums, kas viņu te vilina. Nepieciešamais rūpīgums un lēnums.

Pienāk vakars. Esmu apsegusi visu iespējamos ādas brīvpiekļuves reģionus, jo odi, mazie mūdži, ieradušies bez “welcome, welcome”! Eju iekšā cept siermaizītes, kāmēr Miķelis vēl stundiņu paliek pats. Vispār ļoti forši. Nav ne jausmas, vai vispār esmu ko jēdzīgu palīdzējis, vai vienkārši bijis mīļš palīgs, bet nekad nebiju domājis, ka tā kopā būšana, pat ravējot nezāles, var būt tik svētīga.

elza un nātres

Asni – Sparģeļi, Godži, Ķiršu tomāti

Aprīlis tuvojās noslēgumam un jāatskaitās, kas pa šo laiku padarīts.

Pirmkārt, paaugušies mazie tomātu asni. Tos drīz jau vajadzēs pārstādīt lielākos podos. Citādi sāk pietrūkt telpas, kur laist saknes.

Otrkārt, izlīduši pirmie sparģeļu asni. Ideāli būtu bijis tikt pie sparģeļu “kroņa”, jeb saknēm. Tas ietaupītu pāris gadus, jo no sēklas audzētie sparģeļi sāk ražot tikai trešajā gadā. Nāksies audzēt pacietību.

Goji stādi

Sadzinu rokā Kurzemes sēklu veikalu un nopirku pāris paciņas. Sēklas atstāj pa nakti izmērcēties. Nākamajā dienā, uz vienu trauku, iestāda 3 sēklas. Kad parādās asni, jāatstāj tikai viens stiprākais. Abus pārējos izkniebj (nevis izrauj).

Uz šodienu daži asni jau ir izstiepušies teju 8cm gari. Tāds tievs, šaurs dzinums. Kad paaugusies un paliks siltāks, augus pakāpeniski jāpieradina pie āra dzīves un pārstāda laukā. Jāiet tikai sagatavot augsne—25cm dziļi, 37cm plati un iemēslot.

asparagus

cherry-tomato

Treškārt, krietni paaugušies ir mazie Godži ogu stādi. Šie gan pirmo gadu jātur vēl pa iekšu un izstādīti ārā varēs tikai pēc gada. Ja klausa grāmatām, tad goji vislabāk patīk, ja to liek mierā un ļauj augt savā nodabā. To tad labprāt daru un lieki pa vidu nejaucos. Pašlaik izskatās, ka šāda taktika strādā.

Ceturtkārt, uzinstalēju Elzas dāvināto bišu staciju–baltu, rokām darinātu kopolu, kas paredzēts kā viesnīca vai ligzdošanas vieta nogurušajām bitēm. Tāds pilsētnieku plezīrs, bet ļoti jauks.

Mazie tomāti un lapu kāposti

Jā, atzīstos, kādu laiku klusums. Galvenais iemesls ir tāds pats kā gājputniem – pavasaris šogad atnācis mēnesi vēlāk. Līdz ar to arī visi dārza darbi iekavējušies uz pāris nedēļām. Tomēr šis tas ir ielikts zemē un pamazām nāk ārā pirmie asni.

Pirmie ir mazie tomātu rezgaļi Garden Pearl (Lycopersicon lycopersicum). Lai arī aizvadītajā gadā ar tomātiem diez ko labi neveicās un nav arī tas eksotiskākais augs, nolēmu pamēģināt kaut vai tīri tāpēc, ka nekas cits nebija pa rokai. Kā arī tas, ka mazie tomātiņi ir daudz foršāki nekā lielie un šos var audzēt smuki podos. Lielajiem vajag siltumnīcu vai kādu citu nojumi un tas savukārt sanāk.. nesanāk.

Mazās tomātu sēklas iestādīju kastē un pēc pāris dienām jau nāk ārā pirmie asni. Kā rakstīts uz paciņas, šie būs jāpārstāda individuālos traukos, kad sasniegs 10-15cm.

Garden Pearl tomāti

Mazie tomāti jau lien uz augšu

Otrs eksperiments ir Kale (Brassica oleracea Acephala), jeb lapu kāposti. Kā jau ar daudziem zaļumiem, arī šis ir pilns ar vitamīniem un citiem labumiem. Kad izaugs tad būs labs papildinājums rīta zaļajām biezsulām. Mazie asni jau nāk ārā brašāk kā tomātiem un drīz būs jāsāk lūkot retināt tālāk vienu no otra.

Lapu kāpostu asni

Lapu kāpostu asni

Pirmie pavasara zaļumi

Nu ko, pirmā zaļo dīgstu raža ir ienākusies. Ārā vēl sals, sniegs un ledus, bet var jau likt mutē pirmos zaļumus. Saauga tāds neliels mauriņš pāris dienās. Ne īsti prasa rūpes, ne pieskatīšanu. Iestāda un tad jau skaties, var ēst nost.

Asi gan tie mazie un cītīgi kniebj mēlē. Tas, protams, labi. Varbūt izkniebs pavasara baciļus.

Pirmie zaļie dīgsti

Pavasara dīgstu pirmā raža

Zaļie dīgsti

Jāatzīst tā dīgstu audzēšana tāda niekošanās vien ir. Nopietnam vīram ar to mazliet neerti ņemties. Kad audzē kādu koku vai krūmu, tad pavisam cits smagums. Viengadīgie augi jau kā tādi nav pārāk vilinošo un šis sanāk vēl dubultā joks.

Bet, ja lepnumu noliek pie malas, tad var arī paniekoties. Galvenais iemesls tam ir tāds, ka tumšajā sezonā grūti tikt pie dažādiem zaļumiem, ko no rītiem piemalt klāt brokastu biezsulās (smoothies). Ja izdodās izaudzēs pāris saujas mazo zaļumu, tad uzreiz tos var dažādot un nav jāpaļaujās tikai uz saldētiem spinātiem.

Labums, protams, arī ir tas, ka šie mazie neprasa nekādu pacietību & var ieraudzīt rezultātu jau pēc pāris pirmajām dienām. Tā nu sestdienas rītā iebērām zemē kresi, sinepju sēklas, sierāboliņu un vēl šo to (iepriekšējā naktī ielikām sēklas pamērcēties). Tagad ir pagājušas četras dienas un nāk ārā pirmie zaļie delveri.

Kreses dīgsti

Pēc četrām dienām jau nāk ārā pirmie zaļumi

Issai Baby Kiwi

Šobrīd necik neinteresē audzē gurķus, kartupeļus vai zemenes, tāpēc jāmēģina vēl kaut ko paeksperimentēt. Meklējot šī gada kandidātus, izveidojām dažus kritērijus:

  1. Mūs interesē augļkopība, nevis skaistumlietas. Protams, pavasarī skaisti, kad viss zied, bet gribās, lai beigās ir arī augļi, ne tikai ziedi (ja nu vienīgi ēdamās puķes);
  2. Esam reālistiski un saprotam, ka nebūs laika visu katru dienu vēltīt vairākas stundas mierīgam darbam dārzā. Tāpēc izvēlamies kultūras, kas prasa salīdzinoši nelielu (bet sirsnīgu) kopšanu;
  3. Pārsvarā meklējam ilgtermiņa attiecības & izvēlamies daudzgadīgus augus, ko var pamazām iepazīt daudzu gadu garumā;
  4. Augiem jāspēj izturēt mūsu klimata bargās ziemas un jāspēj ienākties īsajās vasarās.

Tā nu noācām pie Issai Baby Kiwi. Tas ir vijīgs koks ar nelieliem, vīnogas izmēra kiwi augļiem. Mazos rakarus var ēst ar visu mizu un augs spēj izturēt samērā niknas ziemas.

Tā kā stādus pie mums Latvijā nekur neizdevās atrast, pasūtīju sēklas no Rob’s Rare & Giant Seeds. Pāris nedēļas & maza paciņa ar 7 mazām sēklam rokā. Uz nakti atstājām izmērcēties & no rīta liekam iekšā zemē, turam mitrumā un gaidām.

Issai kiwi sēklas

Internetā pasūtītās Issai Baby kiwi sēklas nupat iestādītas zemē